9 stundas Igaunijas ”kalnos”, jeb Haanja 160km

   

  Sacensības, kuras neatstās mani vienaldzīgu – tā domāju es, pirms pieteicos 160km distancei.

     Haanja 100 – MTB sacensības, kuras notiek oktobra sākumā Igaunijas ‘’augstkalnu’’ apvidū –Haanjā. Ir divas distances: 100km, kur dalībnieku skaits ir ierobežots pie 450 un 100 jūdzes, kur parasti nebrauc vairāk kā 40 sportisti.  Distances nešķiet ļoti garas, tomēr skatoties pēc uzvarētāju vidējiem ātrumiem, ir skaidrs, ka tās nav MTB grantenes. Un galu galā viss ir atkarīgs no laika apstākļiem, ja līst, tad +2h normālajam distances laikam. Šis bija mans otrais gads Haanjā, man ir paveicies(!?), ka abas trases braucu pa sauso.

     2010. gadā tika pieveikta 104km trase nepilnās 6 stundās. Šogad tika izlemts, ka jācīnās nevis ar konkurentiem, bet ar sevi 160 kilometros.

     Hawaii Express komanda tiek pārstāvēta gan īsajā, gan garajā, gan arī atbalsta frontē. Izbraucam piektdienā pēc darba, lai pirms desmitiem vakarā būtu Kornetos, kur pie Ritas skaistā pirts/viesu mājā nedaudz pagulētu pirms starta. Sarunas, skarbi joki par diviem trakajiem (bez manis, 160niekam ir pieteicies arī Delfīns) un līdzi sagatavotās gaļas stumšana mutē.  Vienīgais, ko daudzmaz  nopietni spējam izrunāt, ir atbalsta komandai izstrādātais plāns, kur, cikos, kas jādod utt.

     05.15 – modinātājs, komandas transportnieks  mūs ar Delfīnu ved uz startu. Šokolāde ar colu, tiek baudīta mašīnā. 06.30 pielidojam Voru pilsētā pie starta. Numuri steigā tiek izņemti (mūsu gadījumā – vārdi). 

Vēl tikai piepildām kabatas ar enerģiju un esam gatavi stāties uz starta. 06.57 – esam starta koridorā, ir ap 9 grādiem un droši var braukt īsajā. Šķiet, ka esam 3 LV pilsoņi, starp 40 dalībniekiem. Ar Rausi stāvam pirmajā rindā un brīdī, kad izskan ellesceļa dziesma, tiek dots starts. Mazliet ratā – nu, tas sev par prieku. Pirmo kilometru ar Rausi esam pašā priekšā, tas nu arī bija pēdējais kilometrs, kad bijām līderos J Pēc nobrauktiem 3km pa šoseju, iebraucam pļavā, kur jau sadalāmies pa grupām, mēs ar Rausi esam pie 4 stiprajiem, kuriem cenšamies turēt līdzi. Rīta agrumā pļavas ir ļoti slapjas, saknes- slapjas, zeme- slapja un tas viss rasas dēļ. Ātri vien man ir skaidrs, ka šeit nav nekāds sestdienas izbrauciens, ir jābrauc sacensību režīmā. Desmitajā kilometrā pirmā grupa sadalās, jo nespējam uzbraukt nelielā dubļu kalnā. Tālāk ar Rausi braucam kopā, vai precīzāk es visu laiku cenšos viņu noķert.

     Atbalsta komanda 08.00 gaida Rougē, ar minūtes nokavēšanos 20 kilometri ir pievarēti, paķeru colu un nesos tālāk. Saule ir uzlekusi, migla sāk celties augšup, šis ir varen’ skaists rīts. Rausim prieks, ka nav jābrauc vienam un pēc šiem vārdiem šis uzspridzina kalnā – es vēl vairākus kilometrus viņu redzu un tad vairs neredzu.

    Nepamanu marķējumu un aizbraucu mazliet ne tā, labi, ka no tuvējās mājas man kliedz un māj, saprotu, ka jāgriežas atpakaļ. Minūte ir zaudēta. Nobraukti 30km ar vidējo ātrumu 20km/h. Straujš pagrieziens pa labi, kur meža ceļā noparkota armijnieku mašīna, tuvuma kareivis – bļauju, kurp jābrauc, šis tik noplāta rokas. Redzu, ka aiz auto ir marķējums un lienu tai garām. Mežā kustās dzīvnieki, nē tie tak kareivji – nāk pilnā ekipējumā, it kā mežā vien dzīvotu. Labi vien, ka negāja pa taku, jo uzbrauk armijniekam ar kalašņikovu man negribētos.

     37. kilometrs sagaida ar bagātīgi klātiem galdiem. Servisa punktā divas glāzes ar ūdeni un gabals banāna. Tālāk lidojums uz Munameģi. Pēc 40. kilometra sākas jau grūtākas pļavas un lielāki kāpumi, joprojām braucu viens. Mazs gabaliņš pa šoseju, bulta pa labi un esmu uz grantenieka, velku cik vien varu un priecājos, ka var atpūsties no šausmām mežā. Paga, paga, kur tad marķējums? Izmisīgi minu un ar acīm meklēju norādes – NAV! Aizminos līdz šosejai, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka esmu ne tur. Griežu riņķī un lidoju atpakaļ. Dusmas un bezcerība, jo lieki 5 km nav maz. Jap, nogriezos 10 metrus par ātru, ielidoju mežā un skatos riepu nospiedumos, skaidrs, ka vairs nebraucu pa piekto vietu L Minu cik vien varu.

    Pēc nobrauktām 3 stundām, esmu otrajā barošanās punktā, ūdens un lidojums tālāk. Vēl pēc kilometra mani gaida atbalsta komanda, sūdzos, ka nomaldījos, uzzinu, ka neesmu vairs desmitniekā. Viens banāns un turpinu ķert bēdzējus.

   Drīz vien pamanu trīs sportistus, pēc neilga laika jau sēžu šiem astē, īsi pirms Murderera šos apdzenu. Pa slepkavnieku ar bailēm nobraucu lejā un turpinu braukt.

   70 kilometrus esmu veicis ar vidējo 19km/h. Tiek noķerti vēl divi braucēji, kuru temps mani ieraugot, krietni vien pieaug. Cenšos atsēdēt, tomēr kādā kalnā šie uzmin ātrāk par mani. Grantenieks, no kura jātrāpa mežā – es netrāpīju, kā rezultātā lieki 500 metri un atkal dusmas uz sevi.  Barošanas punktā vien gabals banāna – nav laika pusdienām.

   82.kilometrā mani sagaida atbalsta komanda, uzzinu, ka viens no pirmā trijnieka ir izstājies, Rausis, nu ir trešais, bet es septītais. Paņemu colu un samainu ūdens fļagas. Neliels šosejas gabals, kurš ar nemaz nav tik viegls. Apēdu trešo želeju un turpinu mīt.

   Ir 89. kilometrs. Pēc stūmiena kalnā, man priekšā ir zīme – 100km pa labi, bet 100 jūdzes pa kreisi, nemaz nedomājot par grūtumu, bez minstināšanās griežu uz otro apli. Atceros, ka iepriekšējā gadā piedaloties īsajā distancē, šajā vietā padomāju, ka nu dien esmu laimīgākais cilvēks, jo nav jābrauc vēlreiz tas vājprāts.

   Iebraucot otrajā aplī, trase ir pilnībā mainījusies, var redzēt, ka vismaz 450 sportisti ir izmaluši dubļus, pļavas, nobraucienus. Šķiet, ka esmu trāpījis tautinieku astes galā, pamazām dzenu garām. Šeit (ap 95km) arī saprotu, ka esmu mazliet pārķēris vai nokavējis barošanos – nav enerģijas. Dzeru ūdeni, ēdu želeju un šokolādi, līdz pamazām atgūstu spēkus.

   100 km ir nobraukti 5:32h. Tālāk tikai apdzīšanas manevri. Mani tomēr noķer kāds konkurents, mazliet atraujas no manis, bet es cenšos nelaist prom. Kārtējā ēdināšanas punktā iebraucu tieši aiz viņa, pilns ar cilvēkiem, kuri nesteidzīgi bauda enerģijas devas. Pielidoju pie galda, paķeru  sālītos gurķīšus un minu tālāk, kamēr konkurents paliek ēdot.
  

   Tagad jau man trase zināma, tāpēc braucu drošāk un nemaldos pa pļavām. Enerģija ir, bet kājas negriežas, tāpēc vidējais ātrums krītas.

   121. kilometra pilno galdu punktā paķeru vien gabaliņu maizes…mmnn, cik garšīgs gan var būt ķieģelīša gabaliņš, kurš saulē/vējā nedaudz apkaltis.

   Pēc 30 minūtēm mani jau atkal gaida atbalsta komandas dotais banāns ar colu. Man paziņo, ka no līdera jau atpalieku 52 minūtes, bet viens braucējs ir nieka 2 minūtes priekšā. Nu jau dzenot simtniekus, vairāki cenšas man iesēsties astē, dažiem kādu laiku arī izdodas.

   Atkal esmu pie norādes – otrais aplis ir noslēdzies un es varu mīties uz finišu, kurš ir 25 kilometru attālumā. Jā, drīz vien esmu pie sakņainā kalna (Vallamagi 304m vjl). Pērn uzbraucu, šogad pat nemēģināju. Daudzus apstūmu, pa vidu pabraucu, tad atkal stūmos. Lejā brauciens vairs nebija tik nežēlīgs kā gadu iepriekš, jo man taču ir amortizators

   Laiks distancē ir 8h, iebraucu pēdējā ēšanas punktā, kur paņemu vien glāzi negaršīgās RC Colas un lidoju tālāk. Iekšēji ir cerības, ka varētu iekļauties deviņās stundās, jo zinu, ka pēdējie 20km ir tie vieglākie. Braucu cik varu, nu varēšana ir, bet tās kājas tādas nekādas, līdz ar to kalnos braucu pavisam lēni.

   Pirms 150 kilometra mani noķer kāds simtsešdesmitnieks, spītīgi iesēžos kaļosā. Ātrums liels, pretvējš arī. Visu laiku skaitu kilometrus, pirms tuneļa braucu pa priekšu. Zem šosejas skrienam pa sausajiem(!) akmeņiem. Tālāk meža takās, prom viens otru nelaižam. Beidzot uzbraucam uz asfaltētās slēpošanas trases, skatos, ka deviņās stundās tomēr nevarēšu iekļauties, tāpēc visus spēkus koncentrēju uz konkurenta nepalaišanu. Pēdējā taka, šķēršļi un abi izgriežamies finiša laukumā, kur par nepilnu sekundi, man izdodas apsteigt 6. vietu. Sagaidītāji no atbalsta komandas, mani apsveic un palīdz nokļūt līdz auto.  GPS rāda 158,3km, kuri veikti 9:01h

Beidzot finišs 🙂 

   Noģērbjos, dodos uz dušām, tad makaroni kopā ar komandu, stāsti, izjūtas un nogurums. Sāp kājas, šodien ar velo negribas vairs braukt.

   Palikt uz afterparty nav ne mazākās vēlmes, pirms 22.00 jau esmu mājās.

Braucot tā īsti jau nav ko darīt, tāpēc nodarbojos ar statistikas veikšanu.

·         No velosipēda bija jānokāpj 26 reizes

·         Kāja tika pielikta pie zemes (izklipsējos, lai atstumtos) 17 reizes

·         3 reizes nomaldījos, kopumā nobraucot liekus 6 km

·         Nenokritu nevienu reizi (man brīnums par sevi)

·         Tika izdzerts – 2 litri Colas, 3,5 litri ūdens

·         Apēsts – 7 želejas, 3 marsi, 3 banāni, sauja ar sālītiem gurķīšiem.

   Par izdevumiem grūti spriest, jo es turp devos kopā ar komandu. Bet nu tiem, kuri vēlas piedalīties, pamatbudžetu varat parēķināt paši: Dalība 54 eur, naktsmājas no 5 Ls, degviela 500 kilometriem.

Secinājums tikai viens – Ja vēlies spraigas sacensības ar daudz dalībniekiem un tusiņu pēc tam, tad jābrauc 100km, bet ja to visu nevēlies, tad dodies vien ilgajā jūdžu braucienā!